Uzlikām plakātu, uz balkona : “Ko rāda LTV1? mums nav dekoderis.” (Es zinu, nav tāds dekoderis, ir tikai “dekoders”, bet neiešu jau izlikties gudrāka). Tas bija neveiksmīgs mēģinājums ar ironiju iziet no joka, kas neizdevās. Pretējās mājas otrajā stāvā kāds puisis ik dienas sēž savā dīvānā un draudzējas ar datoru. Uzlikām uzrakstu, ar domu tādu, ko Tu darītu, ja Tev nebūtu dators? Vakarā, kad visi, pretējās mājas iedzīvotāji, izņemot vienu, kuram zīmīte rakstīta, liecas pāri palodzei, lai varētu izlasīt vai kautrīgi, gar aizkaru malu izburtojuši uzrakstu, mēs saprotam, ka puisi 4 sienās tur TV, nevis KOMPJŪTERS. Tādēļ sekoja 2. zīmīte. Ir jau naivi cerēt, ka līdzīgi, kā filmās, zīmīte parādīsies arī pretējās mājas logā. Tā visa vietā, puisis nopircis sev tumšus aizkarus. Un ar Dievpalīgu, skatās, iespējams, pilnu paketi, ne tikai LTV1. Kad plakātu noņēmu, sajutos kā tīnis un ļoti sakautrējos.
Viduslaikos gan nebija ne analogais, ne digitālais TV, par to vēl vairāk pārliecinājos, lasot “Dekameronu”. Kurā 100 noveles šķiet kaut kas no Hameleonu rotaļu vai Gossip girl sērijas. Tur tikai Čaks bijis kāds garīdznieks vai karalis un Brūka – kāda dižciltīga donna. Un esmu nogurusi, jo pēc izlasītām 150lpp seko vēl 5 reizes vairāk.
Гастроном 