Kādā smalkā dienā, kad šaha partijā es uzvarēšu datoru, es iedzeršos. Mani vecāki pat neticēja, ka esmu gājusi uz šaha pulciņu! Nu esmu (2reizes arī skaitās)!

Brīdī, kad telpā ievēlās ap divdesmit tūristiem un visi šie citvalodu acu pāri skatījās uz mani un gaidīja, kad sākšu skaidrot Pētersona izstādes domu, kaut kur dziļi, dziļi manī sāka skanēt:

nav gan gluži pa tēmu, bet noskaņa bija apmēram tāda

Tas arī ir normāli, ka esot Valmierā, es eju milzu līkumus, lai tikai nebūtu jāiet garām skolai, kurā mācījos? Esmu panikā, satiekot uz ielas, kādu agrāko skolotāju vai skolas biedru.

Kaut kad sapņoju, ka esmu atpakaļ tur ar čipšu (čipsu) paku rokā un man pārmet, kādēļ neesmu atnesusi konfektes savai agrākajai latviešu valodas skolotājai, man šķiet šeit jau var pieaicināt kādu psihologu un ļaut padarboties

cālis umbro jakā, vilcienā teica, ka visas latviešu valodas učenes esot slimas un, dzirdot stāstus arī par kaut kādu ķīmijas skolotāju, kura stundās varot nozviegties viņa sliktās latviešu valodas dēļ “ventiļatoru, kādu ventiļatoru”, kalkulēju, Rīga-Valmiera, kur slēpjas šī pagrīdes izglītība, gan jau sporta skolotājs tur laķenēs un kompleksajās pusdienās, saldajā sēmenes, bet nu labi, nē,

man vienkārši nebija ar ko runāties, tādēļ noklausījos visu, ko varēju

Mīlēsim Čehovu(s)

Skatījos filmu, kā lasot atbildes, uz sen esošiem, neatbildētiem jautājumiem. Un es nezinu smieties vai raudāt.

klau, tāds nr. nav sasniedzams