Vienu nedēļu dzīvoju bez datora, tuvāk dabai, skaista dzīve tāda. Bet es varu iztikt. Bez tāda skaistuma. Nu nē, patiesībā, man patika. Nedarīju neko, tiešām. Tikai tad, kad atbrauca vecvecāki, kaut ko šur tur palaistīju, apgriezu, lai nu neizgaisinātu tās čaklās, labās mazmeitas iespaidu. Lielāko dienas daļu pavadīju lasot, tad nu vecāmāte pamanīja arī to un vienu dienu atveda man grāmatu. Teica: “Lasi šo, skaista filma bija.” Paņemu grāmatu un skatos, jā, vāks tiešām ir elpu aizraujošs. Smaidīju, kā muļķe un teicu paldies. VIENKĀRŠI MARIJA : – D superr, atceros, bērnībā šad tad arī mūsu mājās visi sasēdās uz dīvāna un vēroja šīs Marijas, vienkārši, Marijas, piedzīvojumus (vairāk gan pārdzīvojumus- atceros, mammai jautāju, kā tad mēs tādu skatījāmies – teica, ka sākumā bijis interesanti, bet beigās rozalita tikai raudājusi un raudājusi). Protams, lasāmviela ir galīgi garām, bet man ir milzīgs prieks, ka vecāmāte ir kaut ko piedomājusi un meklējusi man. : )
Гастроном 