Sabiedriskais transports nav gluži nemaz tik sabiedrisks. Sēžu ar skatu pret logu, vēroju ielu, mašīnas, gājējus, pretī apsēžas svešinieki un aizsedz visu skatu. Un tomēr, es joprojām vēroju ielu, mašīnas un gājējus, lai arī cik grūti un mulsinoši tas būtu. Un ne jau tādēļ, ka viss tas, kas aiz loga ir tik satraucošs un interesants, bet tādēļ, ka sabiedriskajā transportā neviens uz nevienu “nelūr”. Un tas pat ir vēl mazliet neērtāk, jo tev visu laiku jāpiedomā, kādu skatiena trajektoriju izmantot un cik strauji to mainīt, lai netiktu izveidots pēkšņs kontakts ar pretī sēdošo personu. Lai nu kā, mani skatieni sekoja līdzi citu skatieniem un bija interesanti atrasties otrā pusē (tajā, kurā neviens nesarkst un nebāl, jo es protu nosarkt pat miegā).

Advertisements

One response to “

  1. +1 tas ir mokoši.
    ātras ēdināšanas vietas nav nemaz ātras.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s